english

Raksti

Atpakaļ
2015-06-04

Jesaja Berlins. Krievu inteliģences saglabāšanās

Jūs aicināt mani izteikt savas domas par notikumiem Eiropā. Neko jaunu piebilst es nevaru: manas reakcijas ir ļoti līdzīgas tām, ko šie notikumi izraisījuši pilnīgi visu manu paziņu un pazīstamo cilvēku vidū – tās ir pārsteigums, pacilātība, prieks. Ja cilvēki, kuri ilgu laiku dzīvojuši despotisku un brutālu režīmu gūstā, ir spējuši izlauzties brīvībā vai vismaz daļēji atsvabināties no važām un pēc daudziem gadiem iepazīt patiesas brīvības sākumu, kā gan tas varētu neaizkustināt jebkuru sirdi, kurā kvēlo kaut vai niecīga cilvēcīgu jūtu dzirksts?

Jūs aicināt mani izteikt savas domas par notikumiem Eiropā. Neko jaunu piebilst es nevaru: manas reakcijas ir ļoti līdzīgas tām, ko šie notikumi izraisījuši pilnīgi visu manu paziņu un pazīstamo cilvēku vidū – tās ir pārsteigums, pacilātība, prieks. Ja cilvēki, kuri ilgu laiku dzīvojuši despotisku un brutālu režīmu gūstā, ir spējuši izlauzties brīvībā vai vismaz daļēji atsvabināties no važām un pēc daudziem gadiem iepazīt patiesas brīvības sākumu, kā gan tas varētu neaizkustināt jebkuru sirdi, kurā kvēlo kaut vai niecīga cilvēcīgu jūtu dzirksts?

Varētu piebilst vienīgi to pašu, ko sacīja Bonaparta kundze – imperatora, triju karaļu un karalienes māte –, saņemot apsveikumus par savu vēsturiski ievērojamo stāvokli: „Oui, pourvu que ça dure.” Ja vien mēs varētu justies pārliecināti, ka pagātne neatgriezīsies, it īpaši Padomju Savienībā, par ko bažas izteikuši vairāki politiskie novērotāji!

Spilgta paralēle, ko droši vien saskatījuši daudzi, ir šo notikumu līdzība ar 1848.-1849. gada revolūcijām, kad spēcīgs liberālu un demokrātisku ideju vilnis gāza valdības Parīzē, Romā, Venēcijā, Berlīnē, Drēzdenē, Vīnē, Budapeštā.

Nelaiķis sers Lewis Namier šo revolūciju neveiksmi – jo līdz 1950. gadam tās visas bija apklusinātas – piedēvēja tam apstāklim, ka tās bijušas, viņa vārdiem runājot, „intelektuāļu revolūcijas”. Lai kā arī būtu, mēs zinām, ka pret šīm revolūcijām raidītie spēki – Prūsijas un Austroungārijas armijas, dienvidslāvu bataljoni un vispirmām kārtām cara karaspēks Budapeštā – satrieca šo kustību un atjaunoja kaut ko līdzīgu agrākajai kārtībai.

Par laimi, šodien stāvoklis izskatās citāds. Pašreizējās atbrīvošanās kustības ir pāraugušas patiesā un neapturamā tautu nemiera vilnī, kas acīmredzami aptver visus sabiedrības slāņus. Mums ir iemesls saglabāt optimismu.

Līdz ar šīm vispārējām pārdomām mani jūtami ir uzrunājis kāds īpašs aspekts – krievu inteliģences saglabāšanās par spīti sarežģītajiem apstākļiem.

Inteliģence kā sabiedrības slānis nav identiska intelektuāļu jēdzienam. Intelektuāļi ir cilvēki, kuri, kā dažs izteicies, vienkārši grib, lai viņu idejas būtu pēc iespējas interesantākas. Turpretī intelligentsia ir krievu vārds un Krievijas parādība. Tā radās deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, kad izglītoti cilvēki ar jutīgu morālo uztveri sašutumā vērsās pret baznīcas obskurantismu, pret brutāli despotisko valsti, kas bija vienaldzīga pret lielākās iedzīvotāju daļas nabadzību, pagrimumu un analfabētismu, pret valdošo šķiru, kurā tie redzēja cilvēktiesību pārkāpēju un morālā un intelektuālā progresa kavētāju.

Šie cilvēki ticēja, ka personīgā un politiskā brīvība spēs likvidēt iracionālo sociālo nevienlīdzību un veicinās patiesību, ko viņi zināmā mērā identificēja ar zinātnes progresu. Viņi atbalstīja apgaismības idejas, ko cieši saistīja ar Rietumu liberālismu un demokrātiju.

Inteliģence sastāvēja galvenokārt no konkrētu profesiju pārstāvjiem. Vispazīstamākie to vidū bija rakstnieki – dažādās pakāpēs un izpausmēs cīņā par brīvību bija iesaistīti visu ievērojamo cilvēku vārdi (jaunības periodā pat Dostojevskis). Tieši šo cilvēku pēcnācēji bija lielā mērā atbildīgi par 1917. gada februāra revolūcijas izraisīšanu. Daži no dalībniekiem, kuri ticēja galējiem līdzekļiem, piedalījās šīs revolūcijas apspiešanā un padomju komunisma nodibināšanā vispirms Krievijā un vēlāk citās zemēs. Laika gaitā inteliģence tika pakāpeniski un sistemātiski iznīcināta, tomēr tā neizzuda pavisam.

Savā 1945. gada Krievijas apmeklējumā es sastapu ne tikai divus izcilus dzejniekus un viņu draugus un sabiedrotos, kuri bija sasnieguši briedumu jau pirms revolūcijas, bet arī jaunākus cilvēkus, galvenokārt akadēmiķu, bibliotekāru, muzeju pārziņu, tulkotāju un citu vecās inteliģences pārstāvju bērnus un mazbērnus, kuriem bija izdevies izdzīvot padomju sabiedrības slēptākajos nostūros. Tomēr šķita, ka viņu nav palicis daudz. 

Protams, pastāvēja termins „padomju inteliģence”, ko bieži izmantoja valsts publikācijās, ar to apzīmējot attiecīgo profesiju pārstāvjus. Taču maz kas liecināja, ka šis termins būtu vairāk nekā homonīms un ka šie pēcteči patiešām būtu agrāko laiku inteliģences pārmantotāji, ka viņi būtu turpinājums tiem cilvēkiem, kuri loloja manis iepriekš minētos ideālus. Man palika iespaids, ka patiesās inteliģences izdzīvojušais atlikums neglābjami izmirst.

Pēdējo divu gadu gaitā es, pašam par lielu pārsteigumu un iepriecinājumu, esmu atklājis, ka tiku maldījies. Esmu saticis salīdzinoši jaunus padomju pilsoņus, kuri nepārprotami pārstāv lielu skaitu līdzīgu cilvēku un šķiet saglabājuši vecās inteliģences morālo dabu, intelektuālo integritāti, jūtīgo uztveri un apbrīnojamu cilvēcīgu pievilcību. Viņi ir sastopami galvenokārt starp rakstniekiem, mūziķiem, gleznotājiem un māksliniekiem daudzveidīgās jomās – teātrī un kino –, un, protams, akadēmiķu vidū. Pats slavenākais no viņiem, Andrejs Dmitrijevičs Saharovs, būtu teicami iekļāvies Turgeņeva, Hercena, Beļinska, Saltikova, Aņenkova un viņu draugu lokā deviņpadsmitā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados.

Saharovs, kura pāragro nāvi esmu dziļi pārdzīvojis, manā izpratnē ar sirdi un dvēseli piederēja šai cildenajai tradīcijai. Viņa zinātnieka redzesloks, apbrīnojamā fiziskā un morālā varonība un pāri visam viņa nelokāmā uzticība patiesībai neapstrīdami raksturo šo cilvēku kā izcilu mūsdienu paraugu, kurš iemieso sevī vecās un jaunās inteliģences pārstāvju cēlākos un humānākos ideālus. Turklāt varu piebilst – un es runāju no personiskās pazīšanās pieredzes –, ka Saharovs bija dziļi kulturāls cilvēks ar īpašu, man gribas sacīt, morālo šarmu. Es secināju, ka viņa enerģiskais prāts un dzīvā interese par grāmatām, idejām, cilvēkiem un politiskajiem jautājumiem, par spīti laupītajiem spēkiem, ir izrādījušies stiprāki par varas necilvēcīgo izturēšanos.

Un viņš nebija viens. Tas, ka zem baiso vēstures pārbaudījumu pelniem un drupām tika saglabājusies kultūras pasaule, kurai viņš bija piederīgs, man šķiet visnotaļ brīnumains fakts. Tas nenoliedzami rada pamatu optimismam. Kas bijis iespējams Krievijā, tas var būt pat vēl vairāk iespējams citās zemēs, kur tauta atbrīvojas no važām, – kur apspiedēji ir valdījuši neilgāku laiku, un kur civilizācijas vērtības un atmiņas par kādreizējo brīvību ir saglabājušas dzīvības spēku vēl neizsīkušajos agrāko laiku prātos.

Mani vairākus gadus ir nodarbinājusi deviņpadsmitā gadsimta Krievijas inteliģences ideju un aktivitāšu izpēte, un secinājums, ka šī kustība – kurai ir tiesības uz tādu apzīmējumu – nebūt nav aprakta pagātnē, bet ir saglabājusies un atgūst veselīgu sparu un brīvību, man nozīmē patiesu atklāsmi un sevišķa prieka avotu. Krievi ir liela tauta ar milzīgu radošo spēku, un pēc brīvības atgūšanas viņi var dot pasaulei ļoti daudz. Jauna barbarisma uzplūdi vienmēr ir iespējami, tomēr pašlaik es neredzu tiem vērā ņemamu nākotni. Mēs varam patiesi lepoties ar atziņu, ka ļaunumu galu galā iespējams uzvarēt un paverdzināšanas laiki tuvojas beigām.

Eseja tapusi 1989. gadā. Tulkojusi Zane Rozenberga. 

© SOROSA FONDS – LATVIJA. Visas tiesības paturētas