english

Dzīve

(c) Henry Hardy, Oxford

Jesaja dzimis Rīgā 1909. gada 6. jūnijā kā vienīgais bērns bagāta tirgotāja ģimenē. Pirmā pasaules kara vētras 1915. gadā piespieda viņa ģimeni atstāt Rīgu un doties uz Andreapoli, bet vēlāk uz Petrogradu. Taču nemieri viņus panāca arī Krievijā: 1917. gadā viņi piedzīvoja gan Februāra, gan Oktobra revolūciju, kā arī padomju varas sākumu. Lai arī sākotnēji Jesajas vecākiem šie pavērsieni pat simpatizēja, pamazām viņus sāka nomākt jaunā padomju režīma patvaļa un varmācība. Vardarbības akti, kādiem viņš dažkārt Petrogradā bija liecinieks, atstāja neizdzēšamu iespaidu uz zēnu, kuram jau piemita asa uztvere (būdams brīnumbērns, viņš jau 10 gadu vecumā izlasīja Tolstoja Annu Kareņinu un Karu un mieru).

Padomju represiju iespaidā Jesaja ar vecākiem 1920. gadā nolēma atgriezties Rīgā. Tomēr, kad Jesaja jau bija sasniedzis 11 gadu vecumu, tika nolemts pārcelties uz Londonu. Anglija ar savu liberālisma un iecietības ētosu atstāja dziļu iespaidu uz Jesajas intelektuālo attīstību. Skolā viņam bija izcilas sekmes, un ar laiku viņš tika uzņemts britu izglītības sirdī – Oksfordas universitātē. Būdama ezotēriska un nereti mulsinoša, Oksforda veidoja Jesajas tālāko intelektuālo dzīvi, vēlāk piešķirot viņam vislielāko privilēģiju: ar lieliskiem panākumiem beidzis studijas. Jesaja tika uzņemts All Sould koledžā, un viņa izraudzīšana izpelnījās lielu britu sabiedrības ievērību. Būdams asprātīgs un prasmīgs sarunu biedrs, Jesaja drīz vien kļuva par populāru viesi britu augstās sabiedrības prestižākajās aprindās – viņš bija kā gudro, tā vareno un skaisto favorīts.

Viņa sabiedriskā dzīve, kā profesionālajā, tā sociālajā līmenī, nepārstāja būt vētraina, un apetīte uz ietekmīgu un slavenu cilvēku sabiedrību nemazinājās. Tajā pašā laikā Jesaja vienmēr ieturēja ar pasauli zināmu distanci, nekad pārāk cieši tajā neiesaistoties. Studiju pirmajā posmā Oksfordā Jesaja bija sadraudzējies ar ietekmīgo filozofu A. Dž. Eieru un citiem vadošiem angļu intelektuāļiem. Turpmākajos gados Jesajas iepazīto slavenību vidū (ar dažiem viņam izveidojās ļoti tuvas attiecības) bija Zigmunds Freids, Ludvigs Vitgenšteins, Džons Meinards Keinss, Virdžīnija Vulfa, T.S. Eliots un V.H. Odens, Pablo Pikaso un Žans Kotko, Grēta Garbo, Dmitrijs Šostakovičs un Igors Stravinskis. Izraēlas pirmais premjerministrs Dāvids Ben Gurions, kurš iepazinās ar Jesaju 1941. gadā, piedāvāja viņam vadīt Izraēlas Ārlietu dienestu, taču Jesaja atteicās, kaut gan palika cieši saistīts ar daudziem Izraēlas politiskajiem, kultūras un akadēmiskajiem aspektiem, sevišķi jau kā Jeruzalemes Ebreju universitātes prezidents. Savukārt ASV prezidents Džons F. Kennedijs konsultējās ar Jesaju par Padomju Savienību Kunas Raķešu krīzes pirmajā dienā. Mūža nogalē Jesaja bija regulārs Anglijas karalienes un vēlāko premjerministru viesis.

Kaut gan ar Oksfordu saistīta Jesajas mūža lielākā daļa, nozīmīgus laika posmus viņš pavadīja arī citviet: Otrā pasaules kara laikā viņš sāka strādāt Britu informācijas dienestā Ņujorkā un vēlāk kļuva par Lielbritānijas vēstniecības pirmo sekretāru Vašingtonā, kur viņam bija vitāli svarīga loma informācijas apmaiņā starp abām lielajām sabiedrotajām. Ziņojumus par Amerikas politiku un sabiedrisko domu, pilnus ar vērtīgām atziņām, ko palīdzēja gūt viņa izcilā prasme saprasties ar sabiedrības gudrajiem un varenajiem, kāri lasīja visa britu vadība, Vinstonu Čērčilu ieskaitot.

Pēc tam, kad bija beidzies karš ar Vāciju, kura laikā visi Rīgā palikušie Jesajas radinieki gāja bojā nacistiskajā terorā, Jesaja neilgu laiku palika darbā Lielbritānijas Ārlietu ministrijā un strādāja Lielbritānijas vēstniecībā Maskavā. Palīdzēdams Rietumiem labāk izprast Staļina Padomju Savienību, arī viņš pats guva nozīmīgu pieredzi, sevišķi saskarē ar izdzīvojušajiem, nomāktajiem krievu inteliģences pārstāvjiem. Līdz dziļai naktij ilgusī tikšanās ar dzejnieci Annu Ahmatovu 1945. gada novembrī abiem izrādījās emocionāli un garīgi dziļš pārdzīvojums.

Jesaja palika diplomāta amatā, bet nolēma atgriezties pie sava akadēmiskā darba. Sākot ar 1946. gadu, viņš rakstīja un lasīja lekcijas Oksfordā, Londonā un vadošajās Amerikas universitātēs, vairākās iegūdams profesūru. 1956. gadā viņš apprecējās ar francūzieti Alīnu Albānu (dzimusi Ginzbūra), ar kuru kopā pavadīja visu atlikušo mūžu. No 1957. līdz 1967. gadam Jesaja vadīja prestižo Šišela sociālās un politiskās teorijas katedru Oksfordā, un 1966. gadā viņam tika piedāvāts Volfsona koledžas prezidenta amats – tā bija jauna Oksfordas universitātes koledža, vēl veidošanas procesā. Viņa turpmāko gadu neatlaidīgie pūliņi piesaistīt atbalstu un sponsorus Volfsona koledžai bija gandrīz vienīgais noteicošais faktors, kas ļāva tai attīstīties par to būtiski nozīmīgo institūciju, kāda tā ir šodien – institūciju, kam saskaņā ar Jesajas vēlmēm raksturīgs egalitārisma un koleģialitātes gars, kādu neatrast citur Oksfordas „ziloņkaula tornī”.

Kad Jesaja 1975. gadā no universitātes beidzot aizgāja pensijā, viņš jau bija nominēts kā Britu akadēmijas prezidents – šajā amatā viņš sabija līdz 1978. gadam. Akadēmiskajām un sociālajām interesēm viņš nepaguris turpināja nodoties visu atlikušo mūžu. Jesaja nomira 1997. gadā Oksfordā 88 gadu vecumā pēc īsas slimības. „Pret nāvi man nekas nav pretī,” viņš reiz sacīja, ..taču, miršana gan ir nepatīkama. Es pret to iebilstu. Man labāk patiktu, ja tās nebūtu... Esmu traki ziņkārīgs. Man gribētos dzīvot mūžīgi.”

Jesaja Berlins un viņa laika Rīga: http://berlins.lnb.lv/

Lejuplādēt
© SOROSA FONDS – LATVIJA. Visas tiesības paturētas